Vai patiesību var aprakt?

Adaptēts no Džoša Makdauela un Šona Makdauela grāmatas
"Dievs valkāja sandales...". Tiek izmantots ar autora atļauju.
Vairāk par grāmatu, lasiet šeit...

Urugvajā kāds students man vaicāja: “Profesor Makdauel, kādēļ jūs nevarējāt atrast veidu, kā pierādīt kristietības maldus?” Es atteicu:“Ļoti vienkārša iemesla dēļ. Es nespēju atrast citu izskaidrojumu tādam vēsturiskam notikumam kā Kristus augšāmcelšanās.”

Kad es biju pētījis šo jautājumu un iedziļinājies tajā, veltot šim darbam vairāk nekā 700 stundu, es nonācu pie secinājuma: vai nu Jēzus augšāmcelšanās ir viena no briesmīgākajām, ļaunākajām un cietsirdīgākajām falsifikācijām, kas uzspiestas cilvēcei, vai arī tas ir pats nozīmīgākais vēstures fakts.

Augšāmcelšanās notikums pārceļ jautājumu Vai kristietībai ir reāls pamats? no filozofijas uz vēstures jomu. Vai kristietībai ir stingri vēsturisks pamats? Vai varam atrast pietiekamus pierādījumus, lai spētu droši ticēt, ka Jēzus ir augšāmcēlies?

Fakti, kas saistīti ar augšāmcelšanos, ir šādi: Jēzu no Nācaretes, jūdu pravieti, kas uzskatīja sevi par Kristu, par kuru vēsta jūdu Svētie Raksti, apcietināja, notiesāja kā politisku noziedznieku un piesita krustā. Trīs dienas pēc Viņa nāves un guldīšanas kapā dažas sievietes, apmeklējot kapavietu, pārliecinājās, ka līķa tur vairs nav. Viņa mācekļi vēstīja, ka Dievs Viņu uzmodinājis no mirušajiem un ka Viņš tiem esot vairākkārt parādījies un pēc tam uzņemts debesīs.

Pamatojoties uz šiem notikumiem, kristietība izplatījās visā Romas impērijā, un tai ir bijusi liela ietekme visos gadsimtos.

Vai augšāmcelšanās ir reāls fakts?

JĒZUS NĀVE UN GULDĪŠANA KAPĀ

Pēc tam, kad Jēzus tika notiesāts uz nāvi, Viņam, pēc romiešu paražas, tika novilktas drēbes un pirms piesišanas krustā Viņš tika pērts ar pātagu.

Aleksandrs Meterels, kuram ir Maiami universitātes grāds medicīnā un Bristoles universitātes Anglijā doktora grāds inženierzinātnēs, sīki izpētīja Kristus pēršanas procesu. Viņš skaidro:

Kareivji izmantoja pātagas, kas bija veidotas no sapītāmādas sloksnēm, starp kurām bija ievietotas metāla lodes. Cirtiena brīdī šīs lodes atstāja dziļas brūces vai sasitumus uz ķermeņa, kas līdz ar nākamajiem cirtieniem kļuva par vaļējām brūcēm. Pātagā bija iestrādātas arī asas kaula šķēpeles, kas vēl vairāk kropļoja upura miesu.

Pēc šādas apstrādes cietēja mugura bija burtiski saplēsta, kļuvusi par vienu lielu vaļēju brūci. Pātagas cirtieni skāra visu ķermeņa mugurpusi, sākot no pleciem līdz pat gurniem un kājām. Tas bija vienkārši briesmīgi.

Kāds ārsts, kurš ir studējis romiešu pēršanas praksi, teica: “Sišanai turpinoties, tika skarti zemādas skeleta muskuļi un pa gaisu lidoja asiņainas miesas strēmeles.” 3.gs. vēsturnieks Eisēbijs pēršanu raksturoja šādi: “Cietēja miesa bija tā sakapāta, ka bija redzami muskuļi, cīpslas un iekšējie orgāni.”

Skaidrs, ka daudzi šādu eksekūciju neizturēja un nomira, krustā sišanu nepiedzīvojuši. Katrā ziņā upuris izjuta neaprakstāmas sāpes un hipovolēmisko šoku.1

Ņemot vērā brutālo pēršanu, kā arī sekojošo krustā sišanu, nav šaubu, ka Jēzus bija miris. Pat radikālās kustības Jēzus Seminārs (populāra 1990-tajos gados) biedri akceptēja šo faktu. Tādēļ Džons Dominiks Krosāns atzina, ka Jēzus nāve pie krusta “ir tik droša, ka to apšaubīt būtu muļķīgi”.2

Jēzus ķermeni, saskaņā ar jūdu bēru paražām, ietina linu audeklā. Līķautu apstrādāja ar apmēram 50 kilogramiem lipīgā masā sajauktu aromātisku vielu (skat. Jāņa ev. 19:39-40). Kad līķis bija ievietots klints kapā, tad, izmantojot īpašas ierīces, tam priekšā aizvēla ārkārtīgi lielu akmeni, kas svēra apmēram divas tonnas (skat. Mateja ev. 27:60).

Kapu apsargāja romiešu gvarde, kurā valdīja stingra disciplīna. Bailes no soda “karavīriem lika būt ļoti vērīgiem un uzmanīgiem, īpaši nakts sardzes laikā.”3 Šī gvarde aizzīmogoja kapu ar īpašu romiešu zīmogu, kas apliecināja Romas varu.4 Zīmogam vajadzēja aizkavēt vandaļus. Ikviens, kurš mēģinātu novelt akmeni no kapa ieejas, sabojātu zīmogu un dabūtu izbaudīt romiešu likumu bardzību.

Bet par spīti sardzei un zīmogam kaps bija tukšs.

TUKŠAIS KAPS

Jēzus sekotāji apgalvoja, ka Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, ka četrdesmit dienu laikā Viņu redzējuši daudzi cilvēki, turklāt tam ir pārliecinoši pierādījumi (dažos Bībeles tulkojumos ir teikts “neapšaubāmi pierādījumi”). Apustulis Pāvils teica, ka Jēzus parādījies vairāk nekā 500 cilvēkiem vienā reizē, no kuriem vairākums vēl bija dzīvi un varēja apliecināt to, ko Pāvils bija rakstījis (skat. 1.Korintiešiem 15: 3-8).

Arturs Maikls Ramzejs, kādreizējais Kenterberijas arhibīskaps, raksta: “Es ticu augšāmcelšanās faktam kaut vai tāpēc, ka ir vesela virkne notikumu, kuri citādi nav izskaidrojami.”5 Vēsts par tukšo kapu “bija tiktāl izplatījusies, ka to nevarēja noliegt”.6 Pauls Althauss atzīmē, ka “apgalvojumu par augšāmcelšanās notikumu Jeruzālemē nevarētu uzturēt spēkā pat vienu dienu vai stundu, ja tukšais kaps nebūtu visiem zināms, neapstrīdams fakts”.7

Pols L. Maiers secina:

“Ja saskaņā ar vēsturiskās izpētes kanoniem rūpīgi un godprātīgi apsver visus pierādījumus, var pamatoti apgalvot, ka kaps, kurā Jēzus tika guldīts, pirmo Lieldienu rītā tiešām bija tukšs. … Ne literārajos avotos, ne epigrāfikā, ne arheoloģijā nav atklāta pat visniecīgākā norāde, kas atspēkotu šo apgalvojumu.”8

Kā lai šo faktu komentē?

Balstoties uz bagātīgām vēstures liecībām, kristieši tic, ka Jēzus Dieva pārdabiskā spēka iespaidā ir miesīgi augšāmcēlies reālā laikā un telpā. Iespējams, ka tam ir grūti noticēt, taču vēl grūtāk ir pamatot savu neticību.

Paraudzīsimies, kāda bija situācija pēc augšāmcelšanās. Romiešu zīmogs bija sabojāts. Tas nozīmēja tikai vienu – šī nodarījuma vaininieks tiks sodīts, piesitot viņu pie krusta ar galvu uz leju. Milzīgais akmens bija ne tikai nobīdīts nost no kapa ieejas, bet vispār nebija nekur redzams, it kā to kāds būtu pacēlis un aiznesis prom.9 Sardzes apakšnodaļa bija aizbēgusi. Bizantijas un Romas imperators Justinians savā likumkrājumā uzskaita 18 pārkāpumus, kuru dēļ romiešu sardzes vienību varētu sodīt ar nāvi. Starp tiem ir arī aizmigšana vai patvaļīga posteņa atstāšana.

Atnāca sievietes un atklāja, ka kaps ir tukšs. Baiļu pārņemtas, viņas devās par to paziņot mācekļiem. Pēteris un Jānis skrēja uz kapa vietu. Jānis tur nokļuva pirmais, bet neuzdrošinājās ieiet. Viņš ielūkojās kapā un redzēja tur saplakušo līķautu. Kristus ķermenis bija izgājis mācekļiem cauri un iegājis jaunā eksistencē. Būsim godīgi – piedzīvojot kaut ko tādu, ikviens kļūs par ticīgo.

AUGŠĀMCELŠANĀS ALTERNATĪVAS

Daudzi ir mēģinājuši izvirzīt alternatīvas teorijas, lai izskaidrotu augšāmcelšanos (piem. Teorija par neīsto kapu, Teorija par halucinācijām, Teorija par ģīboni, Teorija par nozagto līķi, Teorija par līķa pārvietošanu, Teorija par pārapbedīšanu, Plaģiātisma teorija – vairāk par šīm teorijām var lasīt grāmātā Dievs valkāja sandales...), taču salīdzinājumā ar kristietības nostādni tās ir tik samocītas un neloģiskas, ka to vājums pats par sevi veicina uzticēšanos augšāmcelšanās patiesumam.

Balstoties uz bagātīgām vēstures liecībām, kristieši tic, ka Jēzus Dieva pārdabiskā spēka iespaidā ir miesīgi augšāmcēlies reālā laikā un telpā. Iespējams, ka tam ir grūti noticēt, taču vēl grūtāk ir pamatot savu neticību.

AUGŠĀMCELŠANĀS PIERĀDĪJUMI

Slavenās trīssējumu Romas vēstures autors Tomass Arnolds, Oksfordas jaunlaiku vēstures katedras profesors, labi apzinājās pierādījumu nozīmi vēsturisko faktu interpretācijā. Viņš saka:

Esmu pieradis pētīt seno laiku vēsturi, jo esmu to darījis daudzus gadus, kā arī izpētīt un izsvērt pierādījumus, kurus ir snieguši tie, kas ir aprakstījuši šos laikus, un man jāatzīst, ka es nezinu nevienu citu faktu cilvēces vēsturē, kas būtu apstiprināts ar pilnīgākiem un labākiem visu veidu pierādījumiem, godīga meklētāja izpratnē, kā varenā zīme, ko Dievs mums ir devis, ka Kristus nomira un augšāmcēlās no mirušajiem.10

Britu zinātnieks Brūks Foss Vestkots, kurš bija teoloģijas profesors Kembridžas universitātē, secina:

Apkopojot visas liecības, nepārspīlējot var teikt, ka vēsturē nav cita notikuma, kas būtu labāk un daudzpusīgāk pierādīts kā Kristus augšāmcelšanās. Apgalvot pretējo var vienīgi tas, kurš balstās uz iepriekšēju pieņēmumu, ka tā nevar būt patiesība.11

Viljams Leins Kreigs secina, ka “ja jūs …[izmantojat] parastos vēsturiskā novērtējuma kanonus, labākais izskaidrojums šiem faktiem ir tas, ka Dievs uzmodināja Jēzu no mirušajiem.”12

Viens no izcilākajiem amerikāņu juristiem doktors Saimons Grīnlīfs, būdams Hārvardas universitātes profesors, uzrakstīja grāmatu, kurā aplūkoja, kāda juridiska vērtība ir apustuļu liecībām par Kristus augšāmcelšanos. Viņš atzina: nav iespējams, ka apustuļi “būtu neatlaidīgi pastāvējuši uz savu, ja Jēzus patiešām nebūtu uzcēlies no mirušajiem un ja viņi nebūtu bijuši pārliecināti par šo faktu tikpat droši kā par jebkuru citu faktu.”13 Grīnlīfs raksta, ka Kristus augšāmcelšanās ir viens no vislabāk pamatotajiem vēstures notikumiem arī pēc juridiskajiem likumiem, kādus izmanto tiesā.

Seru Laionelu Lakhū daudzi uzskata par pasaules veiksmīgāko advokātu, jo viņš ir panācis attaisnojošus spriedumus 245 slepkavību lietās pēc kārtas. Šis ģeniālais jurists skrupulozi izanalizēja Kristus augšāmcelšanās vēsturiskos faktus un visbeidzot paziņoja: “Ar pilnu atbildību paziņoju, ka liecības, kas runā par labu Jēzus Kristus augšāmcelšanai, ir tik pārliecinošas, ka pierādījumu smagums spiež mani to atzīt, neatstājot vietu absolūti nekādām šaubām.”14

Britu jurists Frenks Morisons nolēma pierādīt, ka augšāmcelšanās nav notikusi. Viņš uzskatīja, ka Jēzus dzīve bijusi viena no skaistākajām uz šīs planētas, taču attiecībā uz augšāmcelšanos viņš bija drošs, ka tas ir izdomājums. Viņš bija iecerējis uzrakstīt pārskatu par Jēzus pēdējām dzīves dienām. Protams, tajā viņš ignorētu augšāmcelšanos, jo bija iedomājies, ka saprātīga, racionāla pieeja pilnīgi atspēkos tādu iespēju. Tomēr, aplūkodams faktus no jurista pozīcijām un pieredzes, viņš bija spiests mainīt viedokli. Tā nu Morisons uzrakstīja bestselleru Kas novēla akmeni? Pirmo nodaļu viņš nosauca Grāmata, kas nebija uzrakstāma. Turpmākās nodaļas pārliecinoši apstiprina Kristus augšāmcelšanās faktu.15

Džordžs Eldons Leds secina: “Vienīgais racionālais šo vēsturisko faktu izskaidrojums ir tas, ka Dievs uzmodināja Jēzu viņa fiziskajā ķermenī.”16 Ticīgais, tāpat kā pirmie kristieši, var droši paļauties, ka viņa ticība balstās nevis uz mītu vai leģendu, bet uz stabilu vēstures faktu – Kristus augšāmcēlās un kaps bija tukšs.

Gerijs Heibermāss, izcils profesors un filozofijas un teoloģijas katedras vadītājs Libertijas universitātē, debatēja ar kādreizējo ateistu un vadošo pētnieku Entoniju Flū par tēmu Vai Jēzus uzcēlās no mirušajiem? Profesionāls debašu tiesnesis, kuram tika lūgts izvērtēt debates, secina:

Vēsturiskās liecības, kaut arī nepilnīgas, ir pietiekami pārliecinošas, lai loģiski domājošam prātam liktu secināt, ka Kristus patiešām augšāmcēlās. …Heibermāss noslēdz ar “ārkārtīgi ticamiem argumentiem” par labu augšāmcelšanās vēsturiskumam “bez pārliecinošiem zinātniskiem argumentiem pret to.”17

Taču vissvarīgākais – ikviens ticīgais var piedzīvot augšāmceltā Kristus spēku. Pirmkārt, viņš var zināt, ka viņa grēki ir piedoti (skat. Lūkas ev. 24:46-47; skat. 1.Korintiešiem 15:3). Otrkārt, viņš var gūt pārliecību par mūžīgo dzīvi un paša augšāmcelšanos pēc nāves (skat. 1.Korintiešiem 15:19-26). Treškārt, viņš var tikt atbrīvots no bezjēdzīgas, tukšas dzīves un Jēzū Kristū pārtapt par jaunu būtni (skat. Jāņa ev. 10:10; skat. 2.Korintiešiem 5:17).

Kāds ir tavs vērtējums un lēmums? Ko tu domā par tukšo kapu? No jurista viedokļa izpētījis pieejamās liecības, bijušais Anglijas augstākais tiesnesis lords Dārlings secināja: “Pastāv tik liela gan pozitīvu, gan negatīvu, gan tiešu, gan netiešu pierādījumu bagātība, ka jebkura saprātīga tiesa nekavējoties var pasludināt spriedumu: stāsts par augšāmcelšanos ir patiess.”18

Teksta ievietotās norādes:

1 Alexander Metherell, quoted in Lee Strobel, The Case for Christ (Grand Rapids, MI: Zondervan, 1998), 195-96.
Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

2 John Dominic Crossan, Jesus: A Revolutionary Biography (New York: HarperOne, 1995), 145. Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

3 George Currie, The Military Discipline of the Romans from the Founding of the City to the Close of the Republic. An abstract of a thesis published under the auspices of the Graduate Council of Indiana University, 1928, 41-43. Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

4 A.T. Robertson, Word Pictures in the New Testament (New York: R. R. Smith, 1931), 239. Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

5 Arthur Michael Ramsey, God, Christ and the World (London: SCM Press, 1969), 78-80. Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

6 James Hastings, ed., Dictionary of the Apostolic Church (New York: C. Scribner’s Sons, 1916): 2:340. Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

7 Paul Althaus, quoted in Wolffian: Pannenberg, Jesus-God and Man, trans. Lewis L. Wilkins and Duane A. Priebe (Philadelphia: Westminster Press, 1968), 100. Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

8 Paul L. Maier, “The Empty Tomb as History,” Christianity Today (28 March 1975): 5. Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

9 Josh McDowell, Evidence That Demands a Verdict (San Bernadino, CA: Campus Crusade for Christ International, 1973), 231.
Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

10 Thomas Arnold, Christian Life-Its Hopes, Its Fears, and Its Close (London: T. Fellowes, 1859), 324. Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

11 Brooke Foss Westcott, quoted in Paul E. Little, Know Why You Believe (Wheaton, IL: Scripture Press, 1967), 70.
Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

12 William Lane Craig, Jesus: The Search Continues. Transcript of this video can be read by searching for “Jesus: The Search Continues” at the Ankerberg Theological Research Institute Web site: www.johnankerberg.org. Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

13 Simon Greenleaf, An Examination of the Testimony of the Four Evangelists by the Rules of Evidence Administered in the Courts of Justice (Grand Rapids, MI: Baker, 1965), 29. Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

14 Sir Lionel Luckhoo, quoted in Strobel, The Case for Christ, 254. Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

15 Frank Morison, Who Moved the Stone? (London: Faber and Faber, 1930) Atpakaļ uz norādes vietu tekstā....

16 George Eldon Ladd, I Believe in the Resurrection of Jesus (Grand Rapids, MI: Eerdmans, 1975), 141. Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

17 Gary Habermas and Anthony Flew, Did Jesus Rise from the Dead? The Resurrection Debate (San Francisco: Harper & Row, 1987), xiv.
Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

18 Lord Darling, quoted in Michael Green, Man Alive! (Downers Grove, IL: InterVarsity, 1968), 54. Atpakaļ uz norādes vietu tekstā...

«Dievs valkāja sandales...»   © 1977, 2005 Josh Mc Dowell.   © 2010 Agape Latvija, izdevums latviešu valodā.
Tiek izmantots ar autora atlauju.